Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns "TAGAD IR VISU LAIKU"
No 2021. gada 15. oktobra līdz 28. novembrim Kuldīgas Mākslinieku rezidences un Kuldīgas mākslas nama telpās skatāma Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde ar nosaukumu “TAGAD IR VISU LAIKU”. Tā veidota no jauniem un īpaši šim notikumam radītiem darbiem, kā arī darbiem, kas šogad bija skatāmi tandēma izstādē “Tūlīt” Mākslas stacijā “Dubulti”. Izstāde tika nominēta Purvīša balvai.
Ekspozīcijā iekļauto divu darbu nosaukumi - “Saullēkts” un “Saulriets” - ir vienlaikus arī precīzi, raksturojoši apzīmējumi izstādes kopskatam. Sākums, beigas un viss, kas notiek starp šiem nogriežņa punktiem, interesē Sarmīti Māliņu un Kristapu Kalnu. Bieži vien nākas dzirdēt, ka abus māksliniekus interesē nāves tēma, aizkapa pasaule un tās fetišizācija. Atsevišķām izstādēm šāds interpretācijas ceļš ir pavisam piemērots. Taču ir svarīgi sev atgādināt, ka, domājot par dzīvi un atskatoties pagātnē, nāve kā abstrakts tēls vai sajūta vienmēr būs klātesoša. Tā ir universāla un katram pieejama, galu galā, neizbēgama. Māliņa un Kalns biežāk runā nevis par nāvi, bet gan par dzīvi un tās laikā piedzīvoto. Par pieredžu summu, kura ietverta skaidrās vienībās.
Šīs vienības parasti ir reducētas. Pēdējā laikā tās ir asas, ģeometriskas un vispārinātas kolorītā. Melns deltoīds, kas nogūlies uz rozā līnijas, pārtop asociāciju rosinošā tēlā. Skaidri definētas, pašpietiekamas nozīmes gan šiem tēliem nav. Tie tikai aicina uz interpretāciju, nevis kaut ko konkrētu vēsta vai attēlo. Šī zīmju valoda pieprasa neierastu, var pat teikt, netradicionālu analīzi skatīšanās laikā. Ja pieņemam dekonstrukcijas metodi par piemērotu šiem darbiem, tad varam supremātismam, vai pat Rietumu pēckara minimālismam, līdzīgos ģeometrisko formu salikumus traktēt kā veiklas semiotiskas rotaļas. Deltoīds, taisnstūris vai izplūdis, nenosakāmas formas laukums savu nozīmi iegūst saspēlē ar citām zīmēm. Tikai cenšoties atšķetināt šo zīmju nozīmi mākslinieku izteiksmes valodas kontekstā, mēs varam tiekties uz interpretāciju.
Šoreiz Māliņa un Kalns arī netieši atsaucas uz kopdarbu, kas tika realizēts Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2009. gadā – izstādi “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā”. Tāpat kā toreiz, arī tagad ievērojamu ekspozīcijas daļu veido melnbaltas amatierfotogrāfijas, kas atrastas personīgajos arhīvos. Redzama līgava ar ziedu pušķi pie ziedoša koka, vīrietis, kurš lūkojas tālumā, atslējies pret bērza stumbru, vēl viena laimīga līgava un līgavainis savā kāzu dienā un intīma, romantiska aina no pirmās iemīlēšanās. Redzami satiktie, pazaudētie, aizgājušie un tie, kas palikuši. Smeldzīgi, nostalģiski un bez pārmērīga sentimenta, mākslinieki izstādē integrē vernakulāro fotogrāfiju. Uzsvars likts uz vernakulāro žanru, jo šīs fotogrāfijas nav atrastas un atlasītas nejauši, rakņājoties noputējušās kastēs lauku mājas bēniņos. Šie kadri ir personīgi un svarīgi.
Tomass Pārups
Par māksliniekiem
Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns pazīstami ar darbiem “Altāris” (2006) Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā un “Mīlestība nekad nebeidzas” (2008) Cēsu mākslas festivāla izstādē “Skaistums”. Veidojuši izstādes “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā” (2009) Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā, “Pacieties” (2012) Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”, “Bailes nav” (2015) galerijā “Alma” un “Tūlīt” (2021) mākslas stacijā “Dubulti”. Mākslinieku kopdarbs “Mīlestība nekad nebeidzas” tika iekļauts 2009. gada Purvīša balvas finālistu izstādē.
